KRISTUS APVIENOTĀ EVANĢĒLISKI LUTERISKĀ LATVIEŠU DRAUDZE ĪRIJĀ
A.H.
Cik vien sevi atceros es vienmēr esmu ticējusi Dievam. Kad sāku iet pamatskolā mums bija svētdienas skola , kur es aktīvi piedalījos. Dziedāju arī mūsu kapelas ansamblī. Tur arī pirmo reizi iemācījos Tēvreizi. Kad biju maza skaitīju to katru dienu pirms gulēt iešanas. Bieži pieminēju Dievu savas domās, un pat atvainojos viņam par kādu sliktu savu rīcību. Gadiem ejot es to darīju aizvien retāk un retāk, līdz gandrīz vairs vispār par Dievu neiedomājos. Velns mani pārvilka savā varā, nodarbinādams mani ar citām ( tajā laikā domāju) svarīgākām lietām. Bet Dievs mani nepameta, ik pa laikam atgādinot par sevi. Tajās reizes es sevi izjūtu nepieciešamību aiziet uz baznīcu vai vienkārši noskaitīt lūgšanu. Tad nu vienā šādā reizē aizejot uz Lieldienu dievkalpojumu ne no šā, ne no tā Es sāku raudāt, pati pat īsti nesaprotot kāpēc. Es noraudāju visu dievkalpojuma laiku, ik pa brīdim vaicājot sev kāpēc? Kāpēc tu raudi? Tev taču nekas nesāp, viesiem tuviniekiem viss ir labi. Pēc dievkalpojuma es jūtos tik atvieglota, kā pavisam cits cilvēks. Tad es vēl nesapratu kas ar mani notika, bet es sapratu to ka vēlos nokristīties un iesvētīties. Tā nu es pieteicos kursos Jaunajā Ģertrūdes Baznīcā Rīgā, kur tajā laikā strādāju praksē. Bet apstākļu sakritības pēc man tos neizdevās pabeigt. Velns atkal bija panācis savu.
Otrā reize kad iesaku iet kursos bijā kādus astoņus gadus atpakaļ. Īrijā jau biju nodzīvojusi vairāk kā gadu, kad pēkšņi mūsu ģimeni piemeklēja nelaime un mēs gandrīz zaudējām mīļoto mammu. Tajā laikā es tiešām lūdzu Dievu, mēs visi lūdzam. Un mūsu lūgšanas uzklausīja. Bet tomēr pēc septiņu mēnešu nodzīvošanas Latvijā es atkal atgriezos Īrijā, kas man liedza pabeigt iesākto.
Visbeidzot pēc vairāku gadu cīņas ar savu iekšējo velnu es sāku viņu uzveikt. Ar mani ir notikušas lieliskas lietas un tas viss ir pateicoties Dievam. Es vairākas reizes esmu uzgriezusi viņam muguru, bet Dievs mani nepameta. Tieši otrādi, viņš mīlēja mani vēl spēcīgāk, lai es atrodu ceļu atpakaļ pie viņa. Visu šo gadu garumā viņš man radīja pareizo virzienu, kā tai reize kad pieraudāju pilnu baznīcu. Tagad es spēju atbildēt uz savu jautājumu, kāpēc? Tas bija Svētais Gars kas pārņēma mani, tā bija Dieva mīlestība ko izjutu sevī. Kā arī tai reizē kad gandrīz zaudēju mammu, tas bija Dievs kas radīja man pareizo virzienu. Bet es kā noklīdusi acs tām steidzos garām atkal un atkal.
Paša iesvētību kursa sākumā kad man uzdeva jautājumu kādēļ es vēlos iesvētīties , mana atbilde bija:” Tāpēc kā es drīzumā plānoju apprecēties un es to vēlos darīt baznīcā “. Tad tagad es sev uzdodu jautājumu, kāpēc tieši baznīca? Un uzreiz rodu atbildi :” Tāpēc kā Dievs negrib pamest novārtā mani@ Tāpēc kā es negribu pamest novārtā Dievu! Viņš man atkal rāda pareizo ceļu uz sevi. Un pēc ilgu gadu maldīšanos pa neceļiem es varu teikt, ka esmu nonākusi uz pareizā. Man vēl tāls ceļš ejams un daudz cīņu izcīnāmas, lai uz šī ceļa spētu noturēties. Uzskatu ka ticību un paklausību Dievam nevar iemācīties ne nedēļas, ne mēneša, ne gada laikā. Es pat nedomāju ka tas ir iespējams visas dzīves laikā. Jo mūsdienu cilvēce ir ļoti viegli kārdināma. Tā pat kā Dievs mums vienmēr piedod mūsu grēkus un mīl mūs lai tur vai kas. Tā velns mūs vienmēr mēģinās kārdināt un nogrūst mūs no ceļa.
Ar šo kristību un iesvētību es vēlos nostiprināt savas attiecības ar Dievu. Sasiet mezgliņus nedaudz ciešāk, lai velnam pagrūžot vienreiz neizdotos mani atkal iegrūst neceļos. Lai es spētu noturēties, iet uz priekšu un iepazīt Dievu visa viņa godībā. Lai man nerastos vēlme skatīties atpakaļ.
Tagad tikai uz priekšu!
I.B.
Sākšu savu stāstu ar to, ka esmu pateicīga Dievam, ka viņš mani ir uzrunājis caur mūsu draudzi, caur iesvētību un kristību stundām un sarunām, paldies par to, ka Dievs vada mani pa šo ceļu pie sevis. Atzīšos, ka tas nav viegli ,ne fiziska ziņā ,bet gan garīgā un emocionālā, atvēlēt laiku sarunām ar Dievu , un lasīt Bībeli, izprast baušļus un ieverot tos. Dieva esamību nekad neesmu noliegusi un ticība Dievam man bijusi vienmēr, tikai ir tā kā ir ,ka pievēršos viņam tikai tagad , es neuzskaitīšu aizbildinājumus, vienīgi varu palūgt piedošanu Dievam par to, un būt pateicīga Dievam, ka es esmu šeit un tagad un ka esmu ceļā pie viņa.
Iesvētības iemesls man bija kļūt par krustmāti un tāpēc es uzmeklēju Latviešu draudzi Īrijā. Rakstu ka ,,bija’’, jo uz doto bridi tas nav vienīgais iemesls kāpēc es vēlos iesvētīties. Dievs mani ir uzrunājis un devis šo brīnišķīgo iespēju mācīties par viņu, iepazīt viņu un būt kopā.
Atceroties pirmo draudzes tikšanos un pirmo dievkalpojumu, mani iekšā bija tads nemiers un satraukums, tāds kā sirdsapziņas pārmetums sev, ka braucu savtīgas vajadzības, ka ieeju dievnamā tikai ar vajadzību tikt kristītai un iesvētītai ,lai varētu kļūt par krustmāti . Bet tad dievkalpojuma beigās ,es izplūdu asarās ,es nezinu kā to izskaidrot ,emocionāls saviļņojums vai kā, bet es jutu ka Dieva eņģelis ir uzsēdies uz mana pleca. Es pie sevis to tā sapratu, ka tā bija kā tāda zīme, ka esmu šeit gaidīta un, ka esmu aicināta iepazīt Dievu.
Esmu šī ceļa iesākumā pie Dieva un varu teikt paldies viņam , ka viņš mani vada un māca. Manas sarunas ar Dievu caur lūgšanām ir kļuvušas nu jau par ieradumu, ar interesi lasu viņa dzīves stāstu un esmu pamanījusi pati pozitīvas izmaiņas sevī, par ko man liels prieks un pateicība tam Kungam.
Nobeidzot so stāstiņu es palūgšu Dievam, lai viņš dod man savu svētību nenomaldīties no šī ceļa ,palīdzēt man cīnīties pret velna kārdinājumiem un dzīvot saskaņā un mīlestībā ar sevi un apkārtējiem.
S.D.
Man šķiet, ka katram dzīvē pienāk brīdis, kad mēs aizdomājamies par Dieva esamību vai klātbūtni savās dzīvēs. Citi piedzimst krsitīgā ģimenē , tiek nokristīti vel jaundzimuši būdami un izaug kristīgā vidē. Citiem šī iepazīšānās notiek vēlak. Kādam iesvētīties liek kāds notikums (bērna kristības, gaidāmās kāzas), citi pievēršas Dievam pēc kāda notikuma (izdzīvošanas nelaimes gadījumā, nokļūšanas cietumā), bet ļoti reti kāds pievēršas Dievam kad viss ir labi. Es laikam piederēšu pie pirmās grupas. Mana iepazīšanas ar Dievu bija diezgan pasen skolas laikā, bet formālas attiecibas lika nokārtot uzaicinājums kļūt par krustmāti. Bet kā es varu būt krustmāte un ierādīt bērniņam ceļu uz dievu, ja es pati neesmu kristīta..
Nekad neesmu izjautājusi mammu par iemesliem kāpēc viņa nenoristīja mūs 3 māsas kamēr bijām mazas.. Tas tā kā būtu loģiski, ņemot vērā ka viņa pati ir kristīta. Varbūt toreizēja valsts iekārta, varbūt finansiālā situācija. Kaut ko jau atceros, ka mazai būdamai pieminēja Dieviņu , bet neko konkrētāk neatceros. Tad nu pirmā lielā iepazīšanās bija skolā. Pirmā bērnu Bībele tika lasīta no vāka līdz vākam, ne vienu reizi vien. Skola beidzās , iegāju pieaugušo dzīvē, un attiecibas ar Dievu palika tur – skolā! Dažreiz aizdomājos par to, bet diemžēl nekas netika darīts lai šo saikni atjaunotu.
Varu pateikties savi draudzenei, kura uzaicināja mani būt par krustmāti savam puikam. Tas bija ta kā neliels pagrūdiens pareizajā virzienā. Tas nu lika man aizdomāties kā es varu bērnam stāstit pa Dievu ja nēsmu kristīta, un oficiāli nemaz nearu nokristīties. Kad uzzināju ka būs jāraksta eseja, padomaju “Kas tur ko neuzrakstīt”. Zinu pietiekami daudz pa Dievu, zinu kas ir eseja. Bet kad bija jāsāk rakstīt sapratu ka īsti nav ko rakstīt. 6 nedēļas atpakaļ mana eseja bija balta lapa ar virsakstu un 3 teikumiem. Sapratu ka es neko nezinu. Visu ko es zināju, viss kas tika iemācīts toreiz bija ierūsējis. Neteikšu, ka šīs nodarbības man iemācija visu. Bet noteikti ierādija virzienu kurā iet. Iemācija mācīties.
Zinu, ka vēl dadz jāmācās, daudz jāuzzin. Tagad ikdienā daudz aizdomājos par lietāk, kuras agrāk pat prātā neienāca. Mana topošā krustbērna piedzimšana būs mainījusi ne tikai manas draudzenes, bet ari manu dzīvi. Man jau ir vīzija par to kā es veidošu savu ģimeni. Mācīšos no savu vecāku kļūdām, no savām kļūdām, lai pašas bērni un krustbērni uzaug izglītoti un zin par Dievu. Lai jau kopš bērnības iemanto ticību, lai nezaimo, lai nepadodas bara instinktam un paši spēj izšķirt labu no ļauna. Ar krustbērniņu jau izlasijām pirmo bērnu Bībeli, kurai gan ir 6 lapas un daudz bildītes, un puikam ir tikai 2 gadiņi. Un lasīsim vēl, lai zin! Iemācīsimies pateikt paldies par to kas mums ir, pirms lūgt to kas vēl nav.
Pašas kristības un iesvētības oficiāls aplicinājums tam, kas notiek manā sirdī un prātā.
V.M.
Iesvētības man nozīmē ticību dzīvei ar Dievu. Kristības nes līdzi dāvanu – ticību. Mēs katrs pats izvēlamies kā šo dāvanu izmantot.
Es jau sen gribēju iesvētīties un kristīties piedzima pirmais bērns domāju tagad bet kaut ka nesanāca ,gribēju otru bērniņu bet nekā nesanāca. Lūdzu par to Dievam lai man būtu otrs bērniņš, teicu savām draudzenēm, ka Dievs būs lēmis tā arī būs, pagāja 10 gadi un man ir otrs bērniņš, par to es loti pateicos Dievam. Un tagad ir īstais laiks iesvētīties un kristīties.
D.D.
Es neesmu ne kristīta, ne iesvētīta. Līdz šim neesmu ne noliegusi Dievu, ne arī tam ticējusi. Mana attieksme vairāk ir bijusi neitrāla. Un jau šeit es nāku pie savas pirmās atziņas – es esmu grēkojusi. Lai gan esmu sava ticības ceļa sākumā, es nesaprotu, kā es varēju dzīvot bez Dieva klātbūtnes manā dzīvē.
Pagaidām nevēlos ne laulāties, ne būt krustmāte, tas nav mans mērķis, iesvētoties.
Ik pa laikam, pieaugot, secināju, ka par Dievu iedomājos arvien biežāk. Domāju par viņa esamību, par viņa žēlastību, par saviem grēkiem, vai Dievs man piedod manus grēkus, vai Viņš mani pavada ikdienas gaitās, vai Viņš mani sargā? Sāku just, ka iekšēji man kaut kas pietrūkst, sāku izjust vainas sajūtu pret Dievu, jo kā gan es varu par Viņu domāt, kā gan varu lūgt un cerēt uz Viņa žēlastību, uz grēku piedošanu, ja neesmu pieaugusi savā ticībā pret Viņu? Es neesmu piederīga nevienai draudzei, jo neesmu ne kristīta, ne iesvētīta. Savā ziņā varētu teikt, ka jūtos liekulīga, jo kā varu apmeklēt baznīcu Ziemassvētkos, Lieldienās? Kā gan varu piesaukt Dievu grūtos brīžos, kā gan varu sarunāties ar Viņu, ja neesmu apliecinājusi savu ticību Viņam? Vienmēr savā zemapziņā, esmu gribējusi zināt ko vairāk par kristīgo ticību, kāpēc miljoniem cilvēku visā pasaulē ir stipri savā ticībā, bet nekad mana pārliecība nav bijusi pietiekami spēcīga.
Ilgi biju domājusi par Kristīšanos, bet tā kā dzīvoju Īrijā likas ka šī iespēja ir diezgan nereāla, jo nebiju dzirdējusi par Latviešu draudzi , jo manā draugu lokā nav neviens zināms kurš būtu kristijies Īrijā.
Iesvētes mācību laikā esmu sapratusi to, ka patiesi stipra ticība ir ne tikai grūtībās, bet ticībai ir jābūt arī priekos, jāmāk pateikties Dievam, būt ar viņu katru dienu. Lūgt ne tikai grūtības bet pateikties Dievam par labajiem brīžiem manā dzīve, par patīkamajiem notikumiem ik dienas.
Kā arī ļoti grūti ir pildīt bauslību. Vieglāk ir padoties grēkam, krist kārdinājumā, bet es ticu, ka driz ar Dieva palīdzību, man izdosies uzgriezt muguru grēkam un tas vairs nešķitīs man vilinošs.
Mans ceļš ticībā ir tikai sācies, vēlos mācīties mīlēt Dievu gan grūtībās, gan arī priekos.
J.M.
Domāju ar ko, lai sāk šo eseju. Tad nu laikam jāsāk ar pašu sakumu un tām sajūtām, kas bija pirms sākām apmācības un pirms sākam apmeklēt dievkalpojumus.
Nenoliegšu, ka baznīca un Dievs bija pavisam svešs pirms šā visa. Baznīcā biju bijis pāris reizes, kad tiku kristīts, bet tad man bija 4 gadi un daudz no tā visa neatceros, kā arī pāris reizes biju baznīcā vidusskolā, pa ziemassvētkiem. Tajā laikā jau arī biju 16-18 gadus vecs un tiešām neko no tā visa nesapratu un lielākais prieks bija par to ka dodamies ar klasi kaut kur ārpus skolas un viss. Un tad sanāk gandrīz 10 gadus nebiju baznīcā bijis vispār. Bet nenoliegšu, jā, grūtos brīžos tomēr mēdzu lūgt Dievu taču īsti tam visam neticēju.
Tad nu pirms pusotra gada es bildināju Antru, un tad pamazām sākām plānot kāzas un viennozīmīgi sapratām, ka vēlēsimies laulāties baznīcā un tad jau attiecīgi noskaidrosām, ka ir jāiesvētās. Ne es īsti sapratu ko tas nozīmē, ne kāda tam jēga un likās, kapēc gan vienkārši nevar apprecēties un viss. Beigās tad nolēmām ka ir jaiesvētās atradām veidu kā to izdarīt un tad nu devāmies uz savu pirmo dievkalpojumu un satikt Imantu.
Ienācu baznīcā, viss bija tik svešs un pirmā doma bija, nu nekas, paklausīšos iešu mājās un miers. Bet tā nebija.
Dievkalpojums man šķita interesants un pat aizrāva un lika apdomāties par vairākām lietām ko un kā esmu darijis.
Tad zīmīgs bija otrais baznīcas apmeklējums, kurš iekrita tieši Lieldienās, un tad es sapratu, ka Lieldienas nav tikai par olu krāsošanu un zaķīšiem, bet ir pavisam cits iemesls kapēc svin Lieldienas!
Tad sākām apmācības un atkal mans pirmais iespaids par to bija nepareizs! Domājām, iesvētisimies, lai apprecētos baznīcā un miers. Likās ka būs garlaicīgi un neinteresanti. Bet bija tieši otrādi. Ar katru lekciju es ar vien labāk sapratu uz ko es eju un kapēc es to daru.
Galvenais kas man piesaistija un patika, tas ka visam ko mācija bija ļoti tuva saistība var to kā notiek dzīvē. Kad dzird dzīves piemērus, tas piesaista un tad es saprotu, ka jā, tas ir pa īstam. No katras nodarbības protams domas mainījās, bet mainījās uz labu, un ar vien vairāk es sapratu, ka esmu uz pareizā ceļa, es daru ko vēlos un tas vairs nav piespiedu kārtā.
Es esmu priecīgs, ka man sanāk laika lasīt Bībeli, kautvai no vienas no pēdējām lekcijām, par to ka tajā laikā velns netiek man klāt un tieši otrādāk, es runāju ar Dievu un pēc lasīšanas vienmēr ir patīkama sajūta. Es uzskatu ka iesvētīties vajadzētu visiem, Dievam ir jātic. Visi lūdz Dievu, bet tikai daži saprot kas ir lūgt pa īstam un ticēt viņam. Ticēt viņam katru dienu, nevis tikai tad kad ir grūti brīži.
Un tad atbildot uz pašu galveno. Kapēc tad es vēlos iesvētīties? Nu jau es droši varu teikt, ka tas nav tikai dēļ precībām un viss. Es droši varu teikt ka tas man bija nepieciešams. Saprast dzīves jēgu. Darīt vairāk laba, nekā slikta. Protams, man jau bija savi principi, kas bija tuvi baušļiem, bet tagad tie ir vēl spēcīgāki. Es esmu lepns, ka esmu kristietis, es esmu lepns, ka ticu Dievam. Es būšu priecīgs, ja es spēšu arī kādu iedrošināt iesvētīties un apmeklēt dievkalpojumus.
Paldies visiem par veltīto laiku!
A.H.
Iesvētes mācību sāku mācīties, jo ar mīļoto vīrieti vēlamies precēties baznīcā, Dieva priekšā. Sākumā tas likās pavisam nevainīgi, tikai kāzu dēļ, bez dziļākas domas, bet tagad pavisam noteikti varu apgalvot ,ka manas domas ir krasi mainījušās. Esmu atradusi ceļu pa kuru turpināšu iet.
Iepazīstot Dievu es iepazinu sevi. Dievs caur Jēzu man iemācīja, ka nav svarīgas ārišķīgās lietas ,bet gan tas, kas silda sirdi ne tikai man, maniem tuvajiem, bet arī viesiem pārējiem cilvēkiem man apkārt. Pēkšņi es vēlos darīt daudz labā, bet aizvien mazāk teikt, domāt vai pat darīt ko sliktu. Manās domās vel aizvien vēlas ielauzties ’’velna pakalpiņi ’’ , bet Dieva paraugs un tā tēls mani motivē un palīdz ar to cīnītie ,jo es zinu kam gribu līdzināties. Dievs manā ikdienā ir kā tāds saules stariņš un atgādinājums ,ka labais pastāv un man ir kur patverties. Man aizvien biežāk gribas viņu sadzirdēt caur Jēzu un Bībeles palīdzību , sajust to mīlestību ,labestību un galvenais nesavtību. Bībele man palīdz izzināt , iepazīt un sajust Dievu , nekad nebūtu domājusi , ka ar tādu aizrautību un nepacietību gaidīšu katru nākamo izdevību kad varēšu lasīt savu mīļāko grāmatu
Pateicoties Dievam es varu atskatīties pagātnē un pateikties pat to ,ka viss ir noticis tieši tā un ne savādāk. Katrs cilvēks un notikums ir bijis kā dāvana un laba pamācība tālākam dzīves posmam un sākumam. Ir tik ļoti daudz lietu ko es redzu un jūtu tagad ko agrāk es nespēju saskatīt un sajust. Man ir uzlabojušās attiecības ar maniem tuvajiem , jo esmu sapratusi , ka svarīgāk par visu ir redzēt, domāt un darīt pozitīvo nevis meklēt un saskatīt lietās, sarunās un darbos negatīvo un tas viss bez Dieva man nebūtu izdevies. Ļoti daudzās ikdienas situācijās es pieķeru sevi pie domas , ka tā es rīkojos, domāju un pat darīju agrāk , bet tagad es gribu darīt labu ne tikai savi ģimenei un draugiem , bet arī saviem brāļiem un māsām.
Esmu pateicīga , ka tas Kungs ir atradis mani un es Viņu. Varu viennozīmīgi teikt , ka mana dzīve ir mainījusies un ar lielu prieku un nepacietību gaidu visu pārējo ko Dievs man ir sagatavojis. Un jau te pat pēc pāris dienām gaida mūsu iesvētības kad beidzot būs mana pirmā un lielā tikšanās ar manu Tēvu debesīs.
D.L.
Rīts augusta beigās divus gadus atpakaļ sākās kā parasti. Saule spīdēja tik spoži un vasaras noslēgums bija pašā briedumā, bet mans rīts bija sācies kā parasti- neizjūtot nekādu prieku par dzīvi, kas notika man apkārt. Tikai šis parastais rīts bija neparasts ar to, ka bija pēdējai piliens. Es pieņēmu lēmumu, ka negribu tā vairs turpināt eksistēt. Pirmo reizi no sirds raidīju vārdus Dievam ar lūgumu- „Palīdzi! Esmu kļuvusi nejūtīga un mana dzīve ir bez garšām, smaržām. Atdzīstu savu niecību Tavā priekšā un ielieku sevi Tavās rokās! Es kļūšu par instrumentu Tavās rokās, tikai palīdzi man atkal sajusties dzīvai! ” Un devos savās ikdienas gaitās. Pilsētā nopirku avīzi, ko parasti nelasu, un pirmais, ko izlasīju, bija sludinājums par ceļojumu uz svēto pilsētu Medžugorje pēc nedēļas. Sapratu, ka Dievs man ir devis iespēju, sadzirdējis manu lūgšanu un nekavējoties atbildējis. Tā es devos ceļojumā, kurš mainija mani, manu dzīvi. Piedzīvoju klusumu, neredzētu negaisu, liecības no brīnumu piedzīvojušajiem, Dieva cilvēkiem, mācītājiem, kas zaudējuši ticību un meklē ceļu atpakaļ. Asiņainām kājām izgāju Krusta ceļu svētajā kalnā, piedzīvoju dēmona izdzīšanu un Dieva spēku ik brīdī. Piedzīvoju neiedomājamu Ticības spēku katru dienu. Bija otrais vakars, kad sēdēju pie St.James baznīcas kāpnēm un klausījos adorācijas dievkalpojumu. Mūzika, liekas, plūda ne no šīs pasaules, tā skanēja cauri visam ķermenim, katrai šūnai, piepildot mani ar siltu sajūtu, sajūtu, ka piepildos ar zeltainu gaismu. Goda vārds, es te tagad nemēģinu rakstīt skaistiem vārdiem. Šī sajūta bija tieši tāda-fiziska gaismas klātbūtne, kas caur mūziku ienāca manī. Bija melna nakts, virs baznīcas torņiem bija sākusies neprātīga zibeņošana, neko tādu nebiju nekad redzējusi dzīvē. Bet nebija ne lietus lāšu, ne pērkona dārdu. Brīdis, kad man asaras sāka plūst straumēm, vienkārši lija. Tas bija vakars, kad sajutu Dievu man pieskaramies. Varbūt pat Svētais gars manī ienāca, nezinu. Zinu tikai, ka kopš šī vakara viss manā dzīvē mainījās.Atbraucu no ceļojuma savādāka. Mēģināju dzīvot ierasto dzīvi, bet diezgan strauji viss dzīvē kļuva sliktāk, kā slimība saasinās brīdi pirms sākas atveseļošanās. Nesapratu, ko daru nepareizi. Mocījos kā agonijā vairāk kā pusgadu. Domās biju sākusi sarunāties ar Jaunavu Mariju, skaitīt
rožukroni, mēdzu ieklīst baznīcā un sēdēju tur stundām. Bet viss kļuva tikai sliktāk. Baisas depresijas rezultāts bija domas par pašnāvību, domas, no kurām nevarēju tikt vaļā, kuras it kā bija man ieliktas galvā. Un kurām pretojos pēdējiem spēkiem, bet tās tikai kļuva uzmācīgākas. Un atkal bija rīts, kad metos ceļos un saucu uz Dievu- „Palīdzi! Es nespēju vairs...” Un atkal notika neizskaidrojamais! Pāris stundu laikā man nāca piedāvājums, kurš izmainīja visu manu dzīvi, nedēļas laikā manā dzīvē parādījās sargeņģelis cilvēka veidolā, kurš mani sargā vēl šodien. Man nācās mainīt visu dzīvi pa 180 grādiem. Jā, bija bail, bet man vairs nebija izvēles. Sapratu, ka man kļuva tik slikti pēc svētceļojuma, jo bija sākusies cīņa par manu dvēseli starp Dievu un Velnu. Visas neprātīgās domas manā galvā bija ielicis tieši Nelabais, visas bailes un šaubas, visus jocīgos tekstus, ko runāju, darbības, ko darīju. Es sakrāmēju somu un „izslēdzu” visas šaubas, vai tas, ko gatavojos darīt, ir pareizi. Un iekāpu lidmašīnā uz Īriju. 5dienas naktī ielidoju, svētdien biju jau Dublinā uz pirmo luterāņu dievkalpojumu manā mūžā. Sajūta bija neomulīgi mājīga. Viss svešs, cilvēki sveši, bet sajūta tāda, it kā atgrieztos mājās. Turpināju apmeklēt dievkalpojumus un guvu apstiprinājumu tam, ka tas ir tieši tas, kas man vajadzīgs šobrīd. Tas mani piepildīja ar spēku un kaut kādu pat laimīgu eiforiju visai nedēļai. Un tad nāca nedēļa, kad devos uz dievkalpojumu Longfordā ar mazu balstiņu galvā: „Gribu kristīties!” Šaubījos, vai gribu kristīties luterticībā, bet dievkalpojuma laikā atnāca kosmiskā atbilde, ka viss ir pareizi un tā tam jābūt. Turklāt pārliecība par to, ka tas, ko daru, ir pareizi, nāca atbilžu un notikumu veidā gandrīz katru dienu. Sāku fiziski just Augstāka spēka klātbūtni savā dzīvē, sāku mainīties. Neredzu vairs jēgu strīdiem, meliem. Jūtos, it kā mani ieskautu un piepildītu Mīlestība tās vistīrākajā formā- Beznosacījuma Mīlestība no Radītāja.
Kāpēc es gribu kristīties un iesvētīties? Jo man nav citas izvēles. Es izvēlos neizdarīt citu izvēli. Esmu dzirdējusi Sātana balsi savā galvā, tā bija salda un aicinoša. Negribu to vairs piedzīvot. Nekad.
Es izvēlos kalpot Dievam.
Z.S.
Dzīvē vienmēr pienāk brīdis kad cilvēks saprot - ir laiks izmaiņām. Tādām izmaiņām kas mums liks kļūt labākiem , stiprākiem un gudrākiem. Tās dzīves izmaiņas parasti notiek tajos gadījumos kad mēs esam izgājuši cauri kam briesmīgam vai negatīvam mūsu dzīvē.
Mans dzīves uzskats ir vairāk balstīts uz to ka mūsu pašu dzīves apziņa, rīcības, domas, uztvere utt.
Mana reliģija ir balanss. Stabilitāte. Tas ir tas kā es uztveru un saprotu reliģiju savā dzīvē. Visam šajā pasaulē ir jāatrod balanss. Līdz ar to es varu pilnīgi piekrist tam ka mūsu dzīvē nekas nav svarīgāks kā darīt labu un būt labam pret citiem. Līdz ar to tas viss nāk atpakaļ mūsos.
Mani vecāki un draugi bija salīdzinoši lielā šokā par to ka es teicu ka es vēlos kristīties un iesvētīties. Viņi man prasīja vai ar mani viss ir kārtībā. Un šis jautājums radās tāpēc ka es tiešām nekad tā īsti nebiju ar reliģiju un baznīcu uz tu. Bet es vienmēr esmu respeketējusi jebukur baznīcu, vai jebkuru reliģiju un kultūru. Principā man līdz šim tas viss tā bija nosacīti vienalga. Jo es zinu ka es vienmēr esmu centusies palīdzē cilvēkiem, es esmu lasījusi daudz jo daudz grāmatas par dzīves apziņām, par dvēselēm, pat par dzīves jēgu utt. Man apkārt ir cilvēki un draugi ar kuriem mēs vienmēr apmaināmie domās par to kas notiek un kas ir svarīgs dzīvē. Mes necenšamies dod padomus,bet mēs vairāk cenšamies izprast kas un kāpēc tā notika un kas līdz ar to ir jāmaina manā vai manu paziņu, draugu un ģimenes dzīvē.
Manā dzīvē tas absolūti nav nekas negatīvs. Man nav paredzēts būt krustmātei. Kā arī man nav paredzētas kāzas. Bet es apzinos ka vienu dienu tas var notikt. Un tāpēc es vēlētos būt gatava un saprast kas tieši cilvēkus saista kristietībā. Respektīvi, es vēlos vairāk izprast pasauli, un tai skaitā arī reliģiju.
Visā visumā daudzi pat esot nokristīti tā arī nesaprot ko tas īsti nozīmē. Tikai galvenā apziņa ir tā ka kāds mūs pasargās. Manā gadījumā es to vēlos darīt tāpēc lai uzzinātu un izprastu un varbūt pat saprastu lietas labāk.Varbūt iemācīties ko jaunu. Mēs nekad tā aŗī nezināsim īsto atbildi.
Ticība Dievam pienāk tad kad ir īstais laiks. Jo katram no mums tas ir cits laiks un pat varbūt vieta.