KRISTUS APVIENOTĀ EVANĢĒLISKI LUTERISKĀ LATVIEŠU DRAUDZE ĪRIJĀ
J.K.
Kāpēc es kristu savus bērnus?
Šis stāsts būs par stabu. Par stabu, ko nevar iztēloties. Nav zināms vai tas ir koka, metāla vai betona stabs. Nav arī zināms precīzs staba rašanās laiks, jo nevar radīt kārtīgu stabu vienā dienā.
Kas ir stabs? Jūs teiksiet- taisns, tievs un ierakts zemē kaut kas.
Tā tas nav.
Vai stabs ir tievs? Varbūt…kam jautā? Sievai? Taisns? Ha – kur? Parādiet man kaut vienu taisnu stabu? Nu lai toč toč būtu taisns….Ir? lai būtu. Ok. Taisns.
Zemē ierakts – ha!. Zemē var būt ierakts jebkas.
Īstenībā es vēlējos pastāstīt par staba ģimeni. Staba vectēvs ir pilārs. Tas ir pilārs uz kā viss balstās. Pilārs kurš negrozās, nemainās, neļogās, neškobjās un NEKUSTĀS.
Katrā ģimenē ir tāds pilārs. Patīk vai nē. Pārsvarā nepatīk. Bet ciena.
Pilārs ar lielo “p”, atvainojos “P”. Mēs jauki pieņem stāstus par viņa bērnību sūro, sportisko jaunību, sasniegumiem. Par māti, kura ziedojās, Tēvu – kuru nepazina. Pilārs ir Kaut kas. Uz viņa stāstiem vēsture balstās, tiek pasniegti kā gadsimta notikumi. Arī mans vectēvs ir tāds pilārs, interesanti, ka tikai viens no vecvecākiem tāds var būt. Ir tikai viens pilārs.
Atvainojos, runa gāja tak par stabu…Jā, stabam ir jābūt savā vietā! Savā! Ne blakus, ne sāniski, ne otra staba vietā…. Kur stāv stabs?
Kaut kur…Kaut kur, kur kaut kas robežojas. Robeža ar kaimiņvalsti. Stabs. Uzkrāsoti karodziņi katrs savā pusē.
Robeža ar kaimiņu. Stabs. Drīzāk koks. Neviens neuzdrīkstas to zāģēt. Nezin kuram tas pieder.
Robeža ar kaut ko. Neredzams stabs. Iedomāts stabs. Tu norādi ar roku – “Te ir robeža! Tur būtu jābūt stabam!”
Ak jā…..Pareizi, staba ģimene.
Stabam ir bērni – stabiņš, mietiņš un iesprausts koks.
Stabiņš ir vecākais. Gudrs, bet stūrgalvīgs. Vienmēr grib pierādīt savu taisnību, patīk strīdēties. Diskutēt nemāk. Visus besī ar savu gudrību, bet neviens viņam pretī nerunā, jo negrib strīdēties. Tā pat izdara visu pa savam. Viņš nākotnē būs stabs, vai pat pilārs.
Mietiņš. Iedzīts, bet ne iesprausts. Ir starpība. Tas ir tāds noturīgs pagaidu variants. Laikam nav noderīgākas lietas par labi iedzītu mietu. Tur var darīt da jeb ko. (Valodnieki saķēra galvas) (tas arī nav īsti pareizi, jo valodniekiem nav vairākas galvas). Tātad labs miets visam noder – tur var piesiet zirgu. Tiešā un pārnestā nozīmē. Tam mietam var piesieties.
Tam mietam var uzkārties. Uzkārt krūzi žūt vai lupatu. Uzkārt spaini augšpēdus…
Pret mietu var atspiesties. Mietu var apsegt ar vecu paklāju. Pret mietu var atspiest vecu koka riteni, lai izskatās kā māksla. Pie mieta var nolikt puķupodu…. Mietā var iedzīt vecu naglu, bet ticamāk- kad to iedzina - tā bija jauna nagla.
Ziemā miets norāda, kur ir taka, kur vārti, kur sākas žogs. Šad tad miets atspiež žogu. Bez mieta nav arī žogs. Nav pasaulē noderīgākas lietas kā labi iedzīts miets. Nav vērtīgākas lietas, kā labi nolikts miets, kaut kur klētī, aizdurvē vai pat pagultē. Ar labu mietu var ne tikai ģimeni aizstāvēt, bet arī otru aplaupīt.
Kāpēc es kristu savus bērnus? Tāpēc, lai viņi būtu, kā stabi, varbūt nākotnē kā pilāri. Lai viņi nebūtu kā zāles kumšķis (ko kādā lekcijā mācītājs salīdzināja), jo vējš rausta pa zemes virsu. Lai viņi būtu kā robeža, vieta kur sākas ieeja. Lai pret viņiem var atbalstīties grūtā mirklī, lai viņi atbalsts, kas šķībs.
Tāpēc es kristu savus bērnus.
E.U.
Kāpēc es nolēmu kristīties, varbūt es uz dzīvi sākšu raudzīties ar citām acīm un ko jau es pamazām sāku darīt. Nonākot pie šī secinājuma, ka es gribu kristīties, šī doma mani nepameta vairākus gadus un es sevī centos atrast to pareizo ceļu. Jo varbūt bija tāda kā bailes sajūta, lai arī pat neziņa, kas un kā. Sīkāk varu aprakstīt, kā es nonācu un pārvarēju šo neziņu. Tas viss notika pagājušā gada 17.decembrī, kad man notika negadījums un mani notrieca autobuss, bet par laimi varu teikt paldies, Dievam un manam sargeņģelim, ka paliku dzīvs. Jo tas viss notika uz M1 šosejas, kad es naktī, manāmi iereibis, ka neko neatceros un nesapratu, ko es daru. Jo pirms tā visa negadījuma, es ar darba kolēģiem atzīmējām christams pasākumu. Sekas varēja būt traģiskākas ar letālām beigām. Pēc šī visa es sāku mazliet aizdomāties par to, ka augstāk stāvoši spēki man ir devuši otru dzimšanas dienu un protams, lai es no šī visa izdaru savus secinājumus.
Kristīšanās nav uzspiesta lieta, jo mēs neviens nevaram uzspiest cilvēkam to, ko viņš nevēlas. Cilvēkam pašam ir jāatrod tas ceļš, ko viņš vēlas. Es vēlos būt kristīts, jo savu neziņu uz bailes esmu pārvarējis ar šo mācību kursu. Vairāk esmu iepazinis Dievu un Jēzu Kristu. Jo agrāk es vēl meklēju to ceļu, bet gadiem ejot uz priekšu, domāšana mainās un skatījums uz dzīvi mainās. Lai cik dīvaini nebūtu, bet es gribu skatīties uz dzīvi ar kristieša acīm. Paldies varu teikt savai sievai, kas arī iedeva šo drosmi pārvarēt bailes un neziņu un nokristīties. Jo tad mēs būsim viena vesela un laimīga kristīta ģimene.
I.S.
Vélos pastástít , kápéc vélos iesvétíties. Ko esmu ieguvusi Kristību - iesvētību mācībās un ko iegūšu turpmākajā dzīvē.
Es gribu iesvētīties, jo savu dzīvi kopā ar savu dzīvesbiedru vēlos apstiprināt baznīcā Dieva priekšā, jo ticu, ka tas manas attiecības un ģimenes dzīvi padarīs stiprāku un ciešāku. Tādā veidā es dodu savu solījumu un ticību sev un saviem tuvajiem, kas ir manis pašas veidotā ģimene.
Vēl viens no iemesliem, kāpēc vēlos iesvētīties - lai vieglāk un pareizāk būtu audzināt un pamācīt bērnus, kamēr viņi ir ar mums līdz aizies paši savos dzīves ceļos. Kad bērni veidos paši savas ģimenes un saskarsies ar dažādām problēmām, man būs vieglāk atrast īstos vārdus ko esmu iemācījusies šo mācību laikā, kā atrast risinājumu kādai no dzves situācijām. Es būšu daudz pārliecinātāka, ka šie vārdi nāk no sirds un ir patiesi.
Kristību un iesvētību mācībās esmu ieguvusi daudz jaunu un ienteresantu zināšanu par dzīvi - tās rašanos un dzīvošanu. Mācības liek skatīties uz apkārtesošām lietām no savādāka skatu punkta. Piemēram, bieži izdarot kādu darbību piedomāju pie tā vai es tiešām daru visu pareizi. Ja es apzinos, ka kaut kas tiek darīts nepareizi, dziļi pie sevis Dievam palūdzu piedošanu un solos vēlreiz to neatkārtot. Mēs visi esam cilvēki un daram kļūdas tīši un netīši. Tagad esmu priecīga, ka man tagad ir viena uzticama persona, kam varu vienmēr palūgt piedošanu ne tikai skaļi, bet gan ar sirdi, gan domās.
Dievs manā uztverē ir ļoti spēcīgs un tādēļ tas ļauj sakārtot domas un aizvest dzīvē uz pareizā ceļa .Paldies, ka esmu iepazīstināta ar personu kas ir Dievs vēl tuvāk. Iepriekš par šo visu zināju un ticēju ļoti maz, bet lēni un bez steigas esmu garīgi pilnveidojusies.